Labi darbinieki iznāk no tiem jauniešiem, kam interesē profesija

Saldus tehnikumā un SIA “Saldus ceļinieks” viesojās ceļu būvniecības profesionālo mācību iestāžu skolotāji no visas Latvijas. 

iespēju skolotājiem gan dalīties pieredzē, gan tikties ar darba devējiem, kam gatavo speciālistus, bija sagādājusi biedrība “Latvijas ceļu būvētājs”, iesaistoties projektā. Saldus bija pirmā pieturvieta šonedēļ — pēc tam devās uz Liepāju (SIA “Ceļu, tiltu būvnieks”). Vilci (SIA “Ceļu būvniecības sabiedrība “Igate”"), Rīgu (VAS “Latvijas valsts ceļi”, Satiksmes ministrija). Neprot matemātiku 

Saldus tehnikumā notikušā semināra pirmā tēma bija vissmagākā — par jauno speciālistu gatavību praktiskam darbam un problēmām šajā ziņā. “Saldus ceļiniekā” praksi strādā un ari pēc tam meklē darbu lielākoties Saldus tehnikuma topošie ceļu būvtehniķi, taču ari pārējo skolu pedagogi atzina — problēmas ir līdzīgas. 

“Ir daudz labu piemēru,” vairākkārt uzsvēra gan “Saldus ceļinieka” projektu vadītājs Edgars Brūveris, gan pērsonāldaļas vadītāja Diāna Zariņa, taču ari par noformulēto tēmu viņiem bija daudz, ko teikt. 

Stāstot par pieredzi darbā ar praktikantiem un jaunajiem speciālistiem, Edgars Brūveris par problēmu nosauca nepilnīgas pamatzināšanas matemātikā — jaunieši nereti nezina elementāras formulas, piemēram, neprot aprēķināt trijstūra vai trapeces laukumu, bet bez rēķināšanas būt par ceļu būves speciālistu nekādi nevar. “Esmu piedalījies ari eksāmenos — katrā izlaiduma kursā tikai 3 — 4 audzēkņi labi prot matemātiku," piebilda darbu vadītājs. 

“Tehnikumos iestājas jaunieši ar dažādām vidējām atzīmēm, ari ar vieniniekiem — kāda tur ģeodēzijas mācīšanai Bet skolām saistošs tāds jēdziens kā kontingenta saglabāšana. Ar zināšanām matemātikā ir lielas problēmas, un jau gadus desmit puse skolēnu nezina, kā aprēķina trijstūra laukumu. Nav pamata, uz kā mācīt to, kas tehnikumā jāzina,” atzina Saldus tehnikuma skolotāja Dace Linga-Bērziņa. Viņa simboliski salīdzināja Zolitūdes veikala jumtu ar mūsu izglītības sistēmu, kas uzkritusi sabiedrībai uz galvas. 

Divi no desmit 

Pie zināšanām, kuru trūkums traucē jauniešiem apgūt profesiju, E. Brūveris ari minēja orientēšanos būvniecības normatīvajos aktos, tehnisko projektu lasīšanu, nepietiekamas iemaņas ģeodēzijas zināšanu pielietošanā praksē, ekonomikas nepārzināšanu, aprēķinot izmaksas... Strādājot par speciālistu — un ceļu būvtehniķi tādi ir —, katra šāda nezināšana var novest pie kļūmes objektā, darbu aizkavēšanās un radīt zaudējumus darba devējam. Ari darbs ar ceļu būvtehniku lielākoties svešs, turklāt nereti traucē pavirša attieksme pret tās uzturēšanu kārtībā. “Visbeidzot darbu vadītājam operatora vietā jāatbild par tehniku un jāinteresējas, vai tā sakārtota darbam, pareizi aprīkota, pat — vai tajā pietiekami degvielas... iedomājieties sekas, ja, piemēram, veltnim beidzas degviela, strādājot uz karsta asfalta!" pieminēja Edgars Brūveris. 

Viņaprāt, samērā labi sagatavoti darbam ir neliela daļa jauniešu — tie, kam profesija patiešām interesē. E. Brūvera novērojumus apstiprināja ari kāda skolotāju veikta aptauja — no 10 audzēkņiem uz jautājumu par profesijas izvēles motīviem tikai 2 bija atzinuši, ka paši gribējuši. Visbiežākās atbildes bija — vecāki gribēja; lai kaimiņi nerunā sliktu; nebija nekā cita, ko darīt; tuvu mājām. 

Daugavpils Būvniecības tehnikuma skolotājs Jāzeps Jušķevičs teica: “Jauniešus interesē kaijera, nevis mācības. Jāprot sasaistīt: ja būs zināšanas, tad ari iespējas virzīties uz priekšu. Labas attieksmes veidošanai mēdz traucēt ari stereotipi, ka ceļu būves uzņēmumi pieder oligarhiem, kas nepelna cieņu; turklāt attiecības starp vadītājiem un padotajiem nereti ir tādas; es — priekšnieks, tu — muļķis.” E. Brūveris: “Re mums nemēdz tūlīt pēc skolas likt par meistaru, jo darbs jāiepazīst no apakšas; tas attiecas ne tikai uz tehnikumu audzēkņiem, bet ari uz studentiem. Cita lieta, ka ar labām zināšanām un atbildīgu attieksmi var ātri virzīties uz kvalificētākiem darbiem.’* 

Mācas grupā, strādā katrs par sevi 

Par ceļu būves tehnikas operatoru sagatavošanu viszinošākais bija Smiltenes tehnikuma skolotājs Zigurds Purmalis: “Padomju laikā strādāt ar tehniku mācīja individuāli — meistars kopā ar diviem, trim audzēkņiem brauca uz poligonu un trenējās. Tagad aizbrauc 25 cilvēku grupa pie 10 tehnikas vienībām, un pusotrs instruktors viņiem kaut ko cenšas iemācīt. Esam daudz runājuši par to. ka šādi praktiskas iemaņas apgūt nevar, taču mūsos neklausās! Pirms pāris gadiem biju pieredzes braucienā uz Holandi — tur operatorus sagatavo tieši tā, kā mēs krievu laikos, — individuālās nodarbībās." 

Vēlāk viņš pieminēja vēl vienu būtisku kavēkli, kādēļ no skolas uz uzņēmumu nevar aiziet gatavs operators: “Agrāk audzēkņi saņēma pagaidu tiesības un praksē drīkstēja strādāt ar tehniku. Tagad mainīts Satiksmes likums, un, kamēr jaunietis nav pilngadīgs un ieguvis attiecīgās kvalifikācijas tiesības, viņš tehniku vadīt nedrīkst. Kā lai iegūst pieredzi, ja visas prakses, tajā skaitā apmēram pusgadu ilgā kvalifikācijas prakse jānostrādā citos darbos, nevis izvēlētajā profesijā?” 

Par mācību procesu runājot, skolotāji ari kritizēja tendenci balstīties uz grupu darbu: “Strādā tie, kam interese un kas prot, pārējiem ir iespēja izšmaukt Bet darbā katrs atbildīgs par sevi, tad zināšanu trūkumu vairs nevar noslēpt.” “Var izdarīt rit!” 

Cita topošo speciālistu sagatavotības problēma ir viņu attieksme pret darbu — par to runāja “Saldus ceļinieka” pērsonāldaļas vadītāja Diāna Zariņa. “Es saprotu, ka skolā nevar iemācīt attieksmi, taču varbūt izdevīgā bridi jums ir iespēja ar jauniešiem par to aprunāties?” Sis gads darbā ar praktikantiem “Saldus ceļiniekam” esot bijis izcils tieši cilvēcisko attiecību ziņā. “Ar daļu jauniešu esam ļoti apmierināti un pat piedāvājuši praksi pagarināt, bet ir ari otra daļa...” nopūtās D. Zariņa. 

Bēda tāda, ka viņi praksi uztver nevis kā iespēju izvēlētajā profesijā gūt iemaņas, kas pirmām kārtām vajadzīgas viņiem pašiem, bet kā obligātu negribētu pasākumu, no kura jāizvairās, kā vien spēj. “Cenšos izskaidrot, kas ir prakses līgums, kas — darba līgums, un piekodinu izlasīt — kādi ir pienākumi. Darba līgums (jo jaunieši taču ari grib, lai par darbu samaksā) uzliek tādus pašus pienākumus kā pārējiem darbiniekiem: ievērot darba laiku, apstiprināt prombūtni, korekti aizpildīt dokumentus par darbu izpildi, nelietot telefonu darba laikā..., taču daudzi to nesaprot. Remēram, bez brīdinājuma neatnāk uz darbu. Ap pusdienlaiku zvanu: “Kur esi?” — “Liepājā pie draudzenes!”. Bet darbu izpildes dokumentos šis praktikants norādīja, ka kavētajās dienās strādājis 10 — 11 stundu. Kā lai ieskaidro, ka faktiski viņš nodarbojies ar krāpniecību?” pieredzē dalījās personāla vadītāja. “Citam darba vadītājs vaicā: “Kāpēc neizmērīji asfaltu, kā uzdots, bet glaudi telefonu?" — “Priekš kam to vajag, to var izdarīt rit!” Par citu darbu: “Kāpēc man tas jādara, lai dara tas tur!" — un norāda uz pensijas vecuma darbinieku.” 

Kādreiz prakses vadītāji, aizpildot atskaites, mīļā miera labad neesot rakstījuši negatīvo, bet, kad uz nākamo praksi brašulis atkal klāt, sākuši prātot — negribas ar tādiem ņemties! “Esam kļuvuši objektīvāki un stingrāki, novērtējot prakses,” atzina D. Zariņa. “Varbūt, ka prakšu vadītāji var piedalīties prakses aizstāvēšanā skolā? Tad audzēkņi prezentācijās nevarētu savu pieredzi izskaistināt un, iespējams, praksi uztvertu nopietnāk?" 

Tika diskutēts ari par uzņēmumu lielāku iesaistīšanos speciālistu sagatavošanā, piemēram, daļēji apmaksājot mācības jauniešiem, ko grib pēc tam pieņemt darbā. “Kāpēc ne?” uzskatos dalījās Edgars Brūveris. “Ja šāda līdzdalība būtu noteikta normatīvajos aktos visiem ceļu būves uzņēmumiem un tās dēļ neciestu konkurētspēja, tas būtu iespējams.” 

Diskusijai sekoja līdzi Latvijas ceļu būvētāju biedrības vecākā eksperte Monta Berga; ne viena vien problēma, ko sarunās izcēla profesionālo skolu mācībspēki un ceļu būves uzņēmuma speciālisti, iespējams, varētu tikt iekļauta biedrības turpmāk risināmo tēmu sarakstā. 

Redzēt ir vērtīgi 

Lai sniegtu ieskatu ceļu būves aktualitātēs, “Saldus ceļinieka” speciālisti skolotājiem stāstīja ari par vairākiem specifiskiem tematiem — ceļu hidrotehniskajām būvēm, kvalitātes vadību, tehnoloģijām un tehniku, kā ari aizveda parādīt, kā tiek rekonstruēts autoceļa Rīga-Liepāja posms pie Saldus. Projekta vadītājs Oskars Šteins runāja par mašīnkontroles sistēmu izmantošanu objektā un dalījās pieredzē par darbu tik nelabvēlīgos laika apstākļos kā šoruden. 

“Ar ceļu būvētājiem tiekamies diezgan bieži, ari Smiltenē ir ceļu būves uzņēmums,” sacīja Zigurds Purmalis. “Tas ir vērtīgi, jo, aprunājoties ar praktiķiem, veidojas cita izpratne. ko savukārt nodot skolēniem. Kādreiz, būdams Smiltenes tehnikuma direktora vietnieks praktiskajā apmācībā, gribēju panākt, lai speciālo priekšmetu skolotāji vasarās vismaz mēnesi strādā objektos. Tas neizdevās, bet būtu bijis noderīgi.” 

Savukārt daugavpilietis Jāzeps Jušķevičs objektā rūpīgi pētīja izdarīto. Viņš ne vien māca jaunos speciālistus, bet ir ari uzņēmuma, kas sniedz ģeoloģiskos pakalpojumus, īpašnieks, tādēļ bijis interesanti redzēt, kā ilgstošās lietavas ietekmējušas būvdarbus. “Sis rudens izgaismo visas kļūdas ceļu būvniecībā," skolotājs sacīja.